Labi beigšu trulas vārdu spēlītes un ķeršos vērsim pie ragiem, kaut gan vērša nav, bet ragi, tam velnam, pie kura gribu pieķerties gan ir, un pietam tādi paprāvāki. Protams, ka šī raksta tēma ir Visu svēto diena un Visu svēto dienas priekšvakara svinēšana.
Veļu laiks ir kluss laiks, kad šķirtne starp veļu pasauli un mūsējo, esot visplānākā. Redz senlatvišiem un visiem citiem normāliem radījumiem nebija bail no veļiem, aizgājušo gariem. Viņi izmantoja šo laiku, lai apdomātu dzīvi, sarīkotu dzīres saviem aizgājušajiem senčiem - un kamēr veļi mielojās un sita klaču kūtī, stallī, rijā (vai kur nu katram ienāca prātā galdu uzklāt) - senlatvieši tupēja pie durvīm ausi piespieduši un centās kādu gudrību no senčiem aizgūt.
Redz, viņiem nebija bail izsaukt garus - ar ēdienu, un tad vēl iet viņus izspiegot. Mūsdienās gan visi ar savām spokošanām utt., bailēm un tā tālāk pievilina ne savu senču garus, bet kaut kādus svešos lietuvēnus un ķirbju galvas. Lai gan, protams, visādi šitādi štrunti kā: šausmu filmas, ķirbju grebšanas un gumija maskas ir vienā ziņā kruti. No otras puses tomēr krutāk ir iet ķekatās un barot veļus kūtī!
Es kaut kad pagājušogad vai aizpagāšgad aizgāju Visu Svēto dienas priekšvakarā uz kapiem - domāju būs kaut kas spocīgs, bet patiesībā beigu beigās tikai ieguvu mieru, redzēju smuku baltu pilnmēnesi un ļoti nosalu, jo tad 1. novembra nakts bija ļoti auksta - termometra dzīvsudraba stabiņš bija noslīdējis krietni zem nulles.
