Vakar bija skaists laiks.

Es vakar skatījos filmu, kuras pamatā bija filozofija, ka nevajag nekur līst, un nevajag jaukties lietās, kas uz tevi neattiecas, jo no tā rodas visas problēmas pasaulē. Tāpat nevajag zagt, nē, nu zagt varot, bet tikai tā klusu, lai tas, kam Tu zodz, to nepamana, tāpat nedrīkst arī palikt alkatīgiem ļaudīm, zogot un vispār.

Es ar to gribu pateikt to, ka es vakar skatījos krievu filmu.

Jā, tiešām, tikai to, un ne vairāk.

Nē, nemaz.

Nē, nebūs mana viedokļa.

Neiešu jaukties Jūsu gavās, kuras uz mani neattiecas.

Varētu tikai klusu kaut ko nozagt.

Jā, Jums nozagt.

Jā, nedaudz - es apsolos nekļūt alkatīgs.

Nē, nu es taču apņēmos mācīties. Ko es daru?

Attā!

P.S. - Pirms sitiet kravas automašīnas šoferim ar koku pa galvu pārliecinieties, ka viņam kravas kastē vispār ir kaut kas vērtīgs. Miltu dēļ, piemēram, to nav vērts darīt.

P.P.S. - Nē, tā nav mana dzīves pieredze. Tas ir no tās pašas filmas.

"Skumjais Artūriņš" (1. diena)

Gaidot teologus, kas mums bija jādara 2 stundas, mēs jau iesākām SA (es tā turpmāk tekstā, jo tā īsāk) manā pagalmā, kur kopā ar vecmammu sēdējām un dzērām pašraudzēto kvasu (es tālāk tekstā to saukšu par vīnu, jo tā to sauca Atis). Kvass vispār diezgan stiprs, jo vecmamma izdzēra pusglāzīti un teica, ka vairs nevar. Jūs tagad domājat, ka tas ir reāli pretīgs, bet tā gan nav - garša apmēram kā vīnam kaut kādam.
Tātad atbrauc pirmie divi teologi Džimbo un Inga. Džimbo ir čalis skūtu galvu un aizmugurē bišķi atstātiem - īsti nezinu frizūrnosaukumu, bet Ingai ir foršas dredas līdz pleciem. Tad mums vajadzēja izklaidēt viņus, kamēr Sergejs, Reinis un Zane brauca ar vel'spēdiem.
Tad atbrauca... aij blā blā pretīgs ievads - sākšu ar interesantāko.
Tātad ar otru laivbraucienu mēs visi bijām jau tur - FPM (foršajā pamestajā mājā - tā īsāk).
Es uzgāju augšā - istabas vidū dega sveces. Bišķi padziedājām, paspēlējām. Tad mēs ar Jāni palīdzējām Sergejam taisīt barikādes un bloķēt durvis, lai vjekongieši vai policija vai zombiji mums neuzbruktu, bet iznāca beigās tā, ka mēs lielāko daļu laika pavadījām ārā pie ugunskura.
Tātad blā blā mēs cepām desas dziedājām, spēlējām pie ugunskura... Tad beigās es sāku dziedāt dziesmas par "Čečeniem un Krieviem", "Pēteri no Tumora" un vēl kaut ko... īsti neatceros.
Tad man bija ideja iet uz kapliču - mēs gājām uz to veco kapsētvietu... atkal maldoties mežā - man personiski tas bija īsts pārdzīvojums, bet tad Jānis atrada to kapsētu un es uzkāpu krustā ar vīna pudeli un sēdēju uz liela akmens krusta. Tad Atis teica, ka es pišu krustu un tad meš ilgi runājām par Teoloģiskām lietām par Dievu utt. Un tad mēs atnācām atpakaļ. Visi gāja gulēt izņemot mani, Jāni, Ati un Sergeju. Mēs palikām pie ugunskura un runājāmies blā blā. Tad es gāju gulēt sastumjot blakus 2 gultiņas, kas reāli bija mana pusauguma garumā un norāvu segas no logiem, lai apsegtos. Bet reāli te sākas interesantākais.
Es gulēju 2 stundas, bet tad istabā ienāca Atis - sākumā viņš vilka (rāva) no griestiem elektrības vadus un teica, ka viņš "velk elektrību" - tad viņš apsēdās man blakus un teica, ka es neesot kārtīgi apsedzies, un apsedza mani. Tad viņš teica - APSEDZIES un ar zābaku izsita logu hahaha. Ups! Piemirsu pateikt, ka pirms tam es, kad gāju gulēt ļoti ilgi gulēju un dziedāju un smējos. Pēc tam man trūka gaisa un es rāvu vaļā logus. Vienu logu es rāvu vaļā tik stipri, ka izbira stikls, bet es viņut tā arī neattaisīju - tad Atnāca Zane un Reinis un teica, lai es nomierinos un eju gulēt.
Tātad tad es pamodos - mēs runājām kaut ko par fašismu, komunismu, ieročiem, karavīru formas tērpiem, kara taktikām un blā blā. Tad es sarunas vidū izvilku no mājas vienu mazo gultiņu un sēdēju, gulēju tur - uz lieveņa gultiņā. Tad mēs uzspridzinājām žurku indes flakoniņu, ko atradām tur pat. Un izlidoja foršas indīgas, baltas, biezas putas. Tad es pagrabā sameklēju 15 gadus vecu ābolu zapti un ēdu, bet citiem bija bail ēst, kaut gan viņa garšo ideāli un tagad jau to visi zin. Tad mēs iekūrām leilo skautu ugnskuru, lai būtu karsti un jāiet peldēt. Tad mēs gājām peldēt upītē, kur pat bija dziļš līdz kaklam - tajā vienā vietā, bet citur ir līdz potītēm. Tad mēs gājām atpakaļ pa liepu aleju un man ienāca prātā ideja uzvarīt visiem liepziedu tēju lielā katlā. Tad mēs mēģinājām to paveikt. Sākumā gribējām vārīt tēju katlā, ko atradām tur pat, bet izrādās, ka tā bija stulba ideja, jo katlā bija sakaltusi krāsa. Tad es baroju Ati gultiņā uz lieveņa ar 15gadusvecoāboluzapti - tad es viņu dzirdīju ar vīnu un aplēju viņam seju, jo viņš neatvēra muti heh. Tad mēs izdomājām aizbraukt mājās pēc katliem un lietām (es, Jānis, Atis). Jānis palika mājās. Mēs ar Ati paņēmām katlus, kafiju, cukuru, buljonkubikus un nogopīju cepamdesas - vistas. Un mēs braucām atpakaļ. Tad mēs dzērām liepziedu tēju un kafiju, kur ūdens vietā ir ābolzaptūdens, jo es pieliku zapti pie visa mūsu ūdens - starp citu bija garšīgi. Tad mēs tā sēdējām - tad Laura aizbrrauca. Tad mēs ar Ati uzgājām uz jumtina un es dzēru tēju, bet viņš Kafiju un smēķēja "Kent" un viņš nometa benčiku uz jumta un pamodās reinisunzane un tad gāja zane un tad mēs metām krūzes lejā un kafijas biezumi izlija blakus benčikam uz jumta un bija "kafija un cigarete". Tad mēs tā sēdējām - modās citi. Sergejs uztaisīja Vjetkongiešu lamatas, kas ir grābeklis, kuram galā naglots dēlis un pēc idejas uzkāpj virsū un ietriec naglas galvā, bet tas nestrādājā - tad mēs vēl čilojām tur dziedājām ēdām ķiršus... un tad viņi aizbrauca - mēs aizbraucām visi pazuda, bet ne pavisam. Ā un Sergejs gulēja... arī.

Es rakstīju bieži "mēs" un jūs nezinat ar ko es "mēs" domāju... blā atā hā.

Zaptes gopīt ir kruti!
Airēties pret straumi grūti!

9 pērkoni!

Sākšu ar ziņu, kas beidzot pierāda to, ka Krievija var rādīt labu piemēru pasaulei, viņi ir sākuši likvidēt spēļu zāles. Spēļu zāles vispār ir Sātana iestādījumi, jo stulbie cilvēki, ja to nebūtu iespējams censtos strādāt nevis mēģināt laimēt Spēļu zālēs, kas 99% neizdodas un tad liela daļa no viņiem ieslīkst parādos un pēc tam izdara pašnāvību, vai tiek nogalināti par saviem parādiem.

Vēl viens pierādījums, ka pasaule grimst pretīgā grēka ir tas, ka tagad jau sākumskola visi dzer, drāžas, smēķē un pat lieto narkotikas. Nebūs ne cik ilgi jāgaida, kad jūs iesiet pakaļ saviem bērniem uz bērnudārzu un atklāsiet, ka tur ir tikai viena milzīga orģija - gluži kā katoļu skolās Polijā un citur.

Galvenākais, ko es gribēju uzrakstīt par foršo negaisu no rīta ap pulksten pieciem. Mani, laikam, pamodināja pērkons, bet es neatceros to. Tad es gāju uz tualeti. Tad es nācu atpakaļ no tualetes. Tad es iedzēru bišķi ūdeni un nomazgāju rokas. Pirms tam, kad gāju uz tualetidomāju, ka ir baigi foršs laiks, jo kad pamodos nebija karst, saulē nespieda saule un ārā bija Dievelīgākās skaņas pasaulē - stiprs lietus, pērkons un šalcoši koki. Tātad pēc tam es paņēmu vienu cepumu un gāju uz gultu atpakaļ, ēdot cepumu. Es iegūlos gultā un apēdu cepumu. Bija tik foršas skaņas - es skaitīju laiku no zibšņa līdz grandam, lai zinātu cik tālu ir iesperts. un tā man 4 reizes es netiku pat līdz "1", kad jau atskanēja Velnešķīgi (Re, ievērojāt es lietoju vārdus Dievelīgi un Velnešķīgi, bet tas nebūt nenozīmē, ka esmu kristietis - man vienkārši patīk lietot tos vārdus. Un nē, tu man nepiespiedīsi to nedarīt, kā to centās meitenenomanasklases, kurai lietuviešu izcelsme. Viņa, iespējams tāpēc, ka lietuviete, vai tāpēc, ka kristiete - vai arī abi iepriekšējīe savijas kopā - teica man: "Ko tu vari to Dievu piesaukt? Liec viņu mierā!", jo es visu laiku teicu "Ak Dievs!". Tādā ziņā viņu viedokļi sakrita ar manu bijušo klases audzinātāju, kura izlikās, ka viņai viss kārtībā ģimenē, bet patiesībā viņa bija kā veca nodrupusi siena, kurai uzlīmēts plāns reklāmas plakāts, kuram brīžiem cauri var redžet, kad tas samircis lietū un tad parādās viņas īstā daba. Lai nu kā viņa mani ienīda, jo es laikam biju pārāk laimīgs.) Un runājot par Negaisu - es to mīlu! Ļoti dīvaini bija tas, ka es sapņoju par to, ka biju apēdis saldu cepumu un sapnī gandrīz izvēmos, vai tā bija īstenība... Tad vēl es nezinu, vai Negaisa laikā jātaisa ciet logs - vecmamma teica, lai taisu es teicu, ka nevajag un netaisīju ciet.

Runājot par sapņiem, es sapņoju, ka man bija jānoslēpj līķis, kas izrādās ir samērā grūti - es to apraku savā garāžā. Tad mēs vēl ar Jāni braukājam sapnī ar riteņiem - iebaucām vienā mājā un tur mums lika tīrīt dakšiņas - un tad atnāca tās sievietes meita un teica: "Jūs tīrīsiet?", un tad es teicu: "Aij pohuj!" - meš nometām traukus un bēgām. Tad vēl bija sapnis par, kaut kādu dīvainu nometni un tur bija kaut kas ā un vēl vienā sapnī mēs atkal braucām ar riteņiem es ar māsām un Jāni... Aij. Un Moļiņš gāja garām...

Labi viss! Novadu reforma sūkā, jo Bauskā vairs nebūs slimnīcas un man būs jābrauc uz Jelgavas slimnīcu. Reāli sūkā! Man atliek tikai neslimot nopietni, bet tikai tā mazlietiņ pa jokam.

Labi jāskatā Bleach 226. sērija un jābeidz rakstīt, kaut gan es gribēju vēl uzrakstīt par malkas vilkšanu Senebreju izskatā, bet tas, lai paliek uz manas sirdsapziņas.