Jau pagājis gads kā Ēģiptē gāza Mubaraku. Atceros, kā skatījos dzīvās pārraides no Tahrira laukuma Al-Jazeera English kanālā. Daļēji jutu līdzi, priecājos, ka kaut kas notiek - diktators ir gāzts, bet tagad atskatoties, kas tad īsti ir noticis. Ēģiptieši vēl neapmierinātāki kā jebkad, joprojām trako ielās, protestē pret militāro režīmu. Vēlēšanas noslēgušās Islāmisti uzvarējuši. Kas būs tagad? Tagad būs jāsāk strādāt. Viņi bļauj pēc demokrātijas, bet nesaprot, ka bļaut ielās un nepārtraukti protestēt - tā nav nekāda demokrātija - tas ir stulbums. Demokrātiju veido paši cilvēki, kuriem visiem jāpiedalās politiskajā dzīvē - nevis vienkārši bļaustoties ielās, bet veidojot arodbiedrības, politiskas kustības, iestājoties par savām un citu interesēm. Starp šīm arodbiedrībām, kustībām, organizācijām un valdību nepārtraukti jārisinās dialogam. Kustībām jāierosina dažādi projekti valdībai.
Demokrātija tā ir atbildība, demokrātija tas ir nemitīgs darbs, demokrātija tā ir nerimstoša apspriešana par to, kādai būtu jābūt valstij, kādu to gribētu redzēt cilvēki. Bet ar spriešanu bāros, virtuvē, mājās pie televizora jau arī nepietiek jābūt arī rīcībai caur arodbiedrībām, organizācijām. Lasīju vienu no revolucionāru intervijām un uz viņai uzdotu jautājumu, kādas grāmatas viņa ieteiktu lasīt viņa atbildēja: "Revolūcijā grāmatām nav ne laika ne vietas." Un, kam tad ir vieta? Akmeņu mētāšanai un stulbam trokšņainam pūlim, kas pats nezina, ko grib? Gribēsi tu savu valsti uzcelt un pārveidot būs vien tev arī kāda grāmatiņa jāizlasa.
Vispār man besī arī visi tie Occupy Movement cilvēki. Ieņem kaut kādu laukumu pilsētā, tusējās un baigi laimīgie. Mēs esam 99%. 99% cilvēku, kuri protestē par kaut ko protestēšanas dēļ, bet kuriem nav reāla plāna, ko darīt pēc tam, ja valdība tiešām atkāptos, ja sistēma tiešām tiktu gāzta. Ejiet palasiet grāmatiņas, piedalieties politiskajā dzīve, dibiniet organizācijas un arodbiedrības, ja gribat kaut ko mainīt. Lai kaut ko mainītu un uzlabotu nepietiek vien tikai sagraut veco. Tas pat ir pilnīgi stulbi un tuvredzīgi, ja tu vienkārši kaut ko sagrauj, bet pēc tam nezini, ko gribi uzcelt tā vietā.
Ēģiptieši gribēja demokrātiju, lai tagad aizrijās ar to. Demokrātija ir tikai vārds, kas neko nenozīmē, ja visa sabiedrība nav gatava piedalīties politiskajos procesos. Nerunājot jau nemaz par to, ka lielas unitāras valstis ar centralizētu varu jau nekad nemaz nebūs demokrātijas.
Es gribēju no sākuma rakstīt, ka es lasu Markesu un klausos LR-3 klasika, kurš ir labākais latviešu radio. Vispār es sapratu, ka man patīk spāņu kino, laikam. Celda 211, El secreto de sus ojos, Los cronocrimenes, La piel que habito utt.
Vēl man sanāca iekurt uguni bez sērkociņiem. Ar magnija stienīti, bērza tāsi, sausām lapām un ķērpjiem. Un man par to prieks.
