Reiz sensenos laikos, kad vēl nebija izgudroti ne televīzija ne internets un viena no retajām tā laika izklaidēm, ko apmeklēja teju visi ciema vai pilsētiņas iedzīvotāji, bija nāvessoda izpilde. Parasti šī izklaide iekļāva pulcēšanos soda izpildes vietā pie karātavām vai pie sārta vai kā gadījumos, ja soda izpildītāji bija tiešām sadisti, pie kāda baisa moku rata. Stāsts, ko es jums stāstīšu notika kādā no pilsētiņām, kas pastāveja tajos laikos un kas zin varbūt pastāv arī šobaltdien.
Viņš kā parasti bija tikko piecēlies no miega un jau blāvā rīta gaismā pie loga sēdēja un lasīja bībeli. Viņa sapnis bija kādu dienu kļūt par mācītāju, viņš sapņoja par savu draudzi un baznīcu, kurā viņš varētu kalpot Dievam. Viņš bija viscaur labsirdīgs un izpalīdzīgs, nekad neatteica, kad kāds ko viām prasīja un pats gandrīz nekad nevienam neko nelūdza. Viņš bija arī uzkrītoši kluss un mīlēja vienpatību. Vairāk dienas viņš varēja neiziet no savas pieticīgās istabiņas, ko viņš īrēja no vecas kundzes, kurai vienai apsaimniekot lielo māju peč vīra nāves bija pārāk grūti. Istabiņa tiešām bija pieticīga pie durvīm pretējās sienas stāvēja veca gulta, kas šķita varētu izjukt, ja tajā mēģinātu ielekt. Virs gultās viņš bija piestiprinājis krustu pie kura vairākas reizes dienā aizlūdza par visiem. Istabas austrumu pusē atradās logs un pie loga vecs, saškiebies rakstāmgalds. Nekā cita izņemot, vaska sveci uz galda lasīšanai un kastes zem gultas, kurā viņš glabāja šādas tādas mantas, kas nu viņam bija. Atskanēja policijas svilpe, viņš tam nepievērsa lilu vērību, jo zināja, ka nav neko sliktu izdarījis, bet tomēr pēc ieraduma uz brīdi pārtrauca lasīšanu, lai aizlūgtu par noklīdušo dvēseli, ko šobrīd vajāja policija. Klusums. Pēkšņi viņš dzirdēja, ka vairāki cilvēki skrien augšā pa kāpnēm. Viņa istabas durvis atsprāga vaļā. Viņš nepaspēja ne skaņu izdzest, kad saņēma sitienu ar steku pa deniņiem un tad pēkšņi viss satumsa.
Viņš atmodās tikai tad, kad cilpa viņam jau bija ap kaklu un tiesnesis nolasīja slēdzienu "Apsūdzētais ........... .............. atzīts par vainīgu slepkavībā!" -Bet tas neesmu es ai šis stāsts ir pilnīgi garām... es novirzījos no tēmas, gribēju tikai rakstīt...
Viņš stāvēja ar cilpu kaklā un redzēja tūkstošiem seju, kas noraudzījās viņā - tur stāvēja bagāti un nabagi, sievietes un vīrietes, sirmgalvji un bērni. Kāds bija tikko atsteidzies, lai paziņotu, ka apsūdzētais nav vainīgs un, ka tālab neesot iemesla viņu pakārt. Visi izskatījās vīlušies - viņi bija par velti nākuši, lai redzētu pakāršanu, bet tā vietā viņi redzēja tikai cilvēku, kas jau stundas divas stāvēja uz karātāvām ar cilpu ap kaklu. Bende nopūtās un sāka gausties par to, ka par velti būvējis karātavas. Viņš pie sevis noteica -Vai es tomēr nevarētu viņu pakārt? Apsūdzētais to dzirdēja, viņš paskatījās uz bendi um teica -"LABI." Viņš pagriezās pret pūli un teica -"Ardievu!" Visu mūžu viņam vairāk bija rūpējuši citi cilvēki un viņu jūtas, viņš reti, kad domāja par sevi un savām jūtām, vinš sevi ibja aizmirsis. Bende parāva kloķi. Pamats zem apsūdzētā kājām pazuda, bet tā vietā, lai klusumu nomāktu kleidzieni un gaviles, laukumā valdīja pilnīgs klusums tikai virves čīkstoņa apsūdzētajam karājoties tajā, bija dzirdama un tā skanēja tik skumji. Daži no pūļa sāka raudāt, citi gāja projām, nebiaj ne smaida ne gaviļu, bet pats skumjākais no visiem bija bende, jo viņš zināja, ka nogalinot nevainīgu cilvēku bija nogalinājis daļu sevī, viņš, kas tagad dzīvo ar karātavām sirdī un virvi ap kaklu.
