Es pat teiktu, ka vienmēr un nekad nav tā, ka atbilde viena. Vienmēr ir viss un nekas reizē un notiek, notika, notiks viss, bet citur un tev ir jābūt tur, kur tev ir jābūt, jo viss ir atkarīgs no tavas atrašanās vietas. Atrašanās vieta šeit ir domāta citādāk un sarežģītāk, nekā parasti cilvēki domā izsakoties ar jēdzienu "atrašanās vieta". Un tad, kad visādi radījumi tev salien kuņģī un mais a gaisu - tev paliek slikti, tu gribi vemt un vis ir daudzreiz sarežģītāk. Citreiz viņi salien arī galvā un locītavās un tad tu izskaties jucis. Šis gan nebūs nekāds parastais melno blogu ieraksts, šis būs mans izmisuma ieraksts. Redzat, vienmēr ir tā, ka kādam nav un kādam ir un nekad jau visi nav apmierināti. Visļaunāk. Pat ļaunāk par to, ka nav ir tad, ja nezin, ko grib, jo tad nav pavisam nekā. Vēl ļauni ir šķietamība, ka ir. Šķiet, ka ir, bet nav.
Es apskaužu bērnus - bērni zin, ko grib, bērni ir viedi - nepieredzējuši, daudz, ko nezin, bet viņi saprot visas pamatlietas, viņi neko nesarežģī. Cilvēks jūtas gudrs, visu sarežģot. Es esmu tālu no patiesības, bet zinu, ka neko nezinu. Es klīstu, bet nezinu kurp. Tuvāk patiesībāi vai prom no tās? Lai nu kā tas viss arī nebūtu slidojot - tāda sajūt, ka lido - tikai kājas nogurst un plaisā upe, kas ir jauki, jo ir adrenalīns un ir prieks par dzīvi.
-_-
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru