Ziemassvētki un karš

Ziemassvētki un karš nemaz nav tik dažādi - abos gadījumos nevajag iet ne uz darbu, ne uz skolu, abos gadījumos visi kaut kur skrien un streso, abos gadījumos kaut kas deg, abos gadījumos ir gan priecīgies gan skumjie cilvēki. Nekad nav par agru gatavoties Ziemassvētkiem un karam arī nē, un, ja nu rīt karš? Bet tur arī atšķirība Ziemassvētkiem ir noteikts datums - atšķirībā no kara, jo, kad sāksies karš, to zina tikai daži, bet visi zina, ka kaut kad decembrī vai janvārī kaut kur kaut kas svinēs Ziemassaulgriežus, kristus dzimšanu, vai kristus, kurš bija piesists pie citādāka krusta un rakstija kirilicā dzimšanu, vai kaut kādus jūdu vai citas kultūras svētkus. Filma "Viens pats mājās" arī labi parāda, ka nu starp Ziemassvētkiem un karu starpība ir mazāka nekā starp Šķēli un Lembergu. Mums svētkos vajag mieru nevis skriet, nevis grābt, nevis darīt un pēc tam domāt, nevis piesist kuņģi un aizliet seju, un egles arī nafig cirst nevajag. Man sāp kakls - laikam būšu norāvis vīrusu, rīt divi kontroldarbi uz kuriem neesmu gatavs, gribu gulēt, gribu zināt, koes gribu un darīt, ko es gribu darīt, gribu ēst iešu ēst, jo gribu, gribu gulēt, iešu gulēt, jo gribu, negribu rakstīt, beigšu rakstīt, jo negribu.

Atskaites pēc

Rakstīt, rakstīt - taustiņus ar pirkstiem bakstīt.

Es zinu - esmu es un manas vēlmes.
Es nojaušu, ka ir arī kādi citi ar savām vēlmem.
Kam lielākas, kam mazākas, bet skumjie jau tāpat ir tikai tie, kuri domā, ko viņi vēlas, un, kas viņiem nav. Priecīgie domā un priecājas par to, kas viņiem jau ir un nedomā par abstraktām vēlmēm. Kā saka: "Izmēram nav nozīmes - visu izšķir dzīves uztvere."

Portatīvie datori sūkā.

Mani karmas punkti (+280)

Gaidāmi lidojumam labvēligi laika apstākļi.

Guli, guli, mazais šmuli!

Ziema nāk - uzsmaidi tai, pamāj vasarai un apskauj rudeni!

SATANS ir kaifīgs

Albuma prezentācija paredzēta nav, bet Jūs varat noklausīties un jā... SATANS ir kaifīgs Jūs varat noklausīties? Vai Jūs to spējat? 29 minūtes, kas mainīs jūsu dzīvi.

Par parādiem un lietu...

Ir dienas, kad līst un Tu priecājies un brauc pa lietu ar velosipēdu vai skrien un lēkā pa peļķēm un ir dienas, kad līst un tev negribas ārā no mājas līst. Līst.

Ir dienas, kad Tu piecelies un jūties lieliski - dziedi un dejo, un lēkā, un viss ir jauki Tu gatavo brokastis un pats tās arī ēd, bet pārējā diena ir kā īr - vairāk gan jāsaka, ka nav nekā ir. Citiem vārdiem sakot - Tu jūties kā izdirsta jāņoga.

Bet ir, protams, arī pretējas dienas, kad Tu piecelies - neko neēd, brokastis netaisi, nelēkā, nedziedi un nedejo - varbūt tikai pūt burbuļus ar burbuļpūšamo, iedzer šķīstošo C-vitamīnu viskija glāzē (glāzē nav viskija - glāzē ir ūdens, viskijs cvitamīntableti sabojātu vai otrādi, bet man jau vispār viskijs pie sirds neiet, es vienkārši no tās glāzes dzeru sulu un cvitamīntabletes un dažreiz alu, vīnu, bet nu visār tam jau nav nekāda lielā nozīmība...). Tātad, jā, tad Tu uzliec velosipēdam ķēdi, nomazgā no rokām eļļu un brauc uz mācību iestādījumu un jūties draņķīgi, kaut arī laikapstākļi nav tie sūdīgākie, bet braucot mājup Tu priecājies par lietu, brauc cauri lielākajām peļķēm.

Tas laikam ir tas prieks par padarīto un, ja Tu visu dienu dirni neko puslīdz noderīgu nedarot beigu beigās jau nekāda prieka arī nav pat, ja laiks ir skaists, pat ja saule spīd ir silts un nelīst. Un vispār tie, kuriem nav parādu kalnu nesaprot to, kāds prieks ir ar tiem kalniem cīnīties - mazākiem vai lielākiem - nokārtojot pat vienu parādu  - laime, pašapmierinātība.

Darīt visu laikā nav aizraujoši. Sakrājot parādus un visu atliekot uz pēdējo brīdi cilvēks iemācās strādāt apstākļos, kad daudz jāpadara un ir maz laika, un tā jau ir vienmēr. Tāpēc parādnieki ir labāk sagatavoti skarbajai dzīvei.

Vakar bija skaists laiks.

Es vakar skatījos filmu, kuras pamatā bija filozofija, ka nevajag nekur līst, un nevajag jaukties lietās, kas uz tevi neattiecas, jo no tā rodas visas problēmas pasaulē. Tāpat nevajag zagt, nē, nu zagt varot, bet tikai tā klusu, lai tas, kam Tu zodz, to nepamana, tāpat nedrīkst arī palikt alkatīgiem ļaudīm, zogot un vispār.

Es ar to gribu pateikt to, ka es vakar skatījos krievu filmu.

Jā, tiešām, tikai to, un ne vairāk.

Nē, nemaz.

Nē, nebūs mana viedokļa.

Neiešu jaukties Jūsu gavās, kuras uz mani neattiecas.

Varētu tikai klusu kaut ko nozagt.

Jā, Jums nozagt.

Jā, nedaudz - es apsolos nekļūt alkatīgs.

Nē, nu es taču apņēmos mācīties. Ko es daru?

Attā!

P.S. - Pirms sitiet kravas automašīnas šoferim ar koku pa galvu pārliecinieties, ka viņam kravas kastē vispār ir kaut kas vērtīgs. Miltu dēļ, piemēram, to nav vērts darīt.

P.P.S. - Nē, tā nav mana dzīves pieredze. Tas ir no tās pašas filmas.

Arābu Kodolziema

Jau pagājis gads kā Ēģiptē gāza Mubaraku. Atceros, kā skatījos dzīvās pārraides no Tahrira laukuma Al-Jazeera English kanālā. Daļēji jutu līdzi, priecājos, ka kaut kas notiek - diktators ir gāzts, bet tagad atskatoties, kas tad īsti ir noticis. Ēģiptieši vēl neapmierinātāki kā jebkad, joprojām trako ielās, protestē pret militāro režīmu. Vēlēšanas noslēgušās Islāmisti uzvarējuši. Kas būs tagad? Tagad būs jāsāk strādāt. Viņi bļauj pēc demokrātijas, bet nesaprot, ka bļaut ielās un nepārtraukti protestēt - tā nav nekāda demokrātija - tas ir stulbums. Demokrātiju veido paši cilvēki, kuriem visiem jāpiedalās politiskajā dzīvē - nevis vienkārši bļaustoties ielās, bet veidojot arodbiedrības, politiskas kustības, iestājoties par savām un citu interesēm. Starp šīm arodbiedrībām, kustībām, organizācijām un valdību nepārtraukti jārisinās dialogam. Kustībām jāierosina dažādi projekti valdībai.

Demokrātija tā ir atbildība, demokrātija tas ir nemitīgs darbs, demokrātija tā ir nerimstoša apspriešana par to, kādai būtu jābūt valstij, kādu to gribētu redzēt cilvēki. Bet ar spriešanu bāros, virtuvē, mājās pie televizora jau arī nepietiek jābūt arī rīcībai caur arodbiedrībām, organizācijām. Lasīju vienu no revolucionāru intervijām un uz viņai uzdotu jautājumu, kādas grāmatas viņa ieteiktu lasīt viņa atbildēja: "Revolūcijā grāmatām nav ne laika ne vietas." Un, kam tad ir vieta? Akmeņu mētāšanai un stulbam trokšņainam pūlim, kas pats nezina, ko grib? Gribēsi tu savu valsti uzcelt un pārveidot būs vien tev arī kāda grāmatiņa jāizlasa.

Vispār man besī arī visi tie Occupy Movement cilvēki. Ieņem kaut kādu laukumu pilsētā, tusējās un baigi laimīgie. Mēs esam 99%. 99% cilvēku, kuri protestē par kaut ko protestēšanas dēļ, bet kuriem nav reāla plāna, ko darīt pēc tam, ja valdība tiešām atkāptos, ja sistēma tiešām tiktu gāzta. Ejiet palasiet grāmatiņas, piedalieties politiskajā dzīve, dibiniet organizācijas un arodbiedrības, ja gribat kaut ko mainīt. Lai kaut ko mainītu un uzlabotu nepietiek vien tikai sagraut veco. Tas pat ir pilnīgi stulbi un tuvredzīgi, ja tu vienkārši kaut ko sagrauj, bet pēc tam nezini, ko gribi uzcelt tā vietā.

Ēģiptieši gribēja demokrātiju, lai tagad aizrijās ar to. Demokrātija ir tikai vārds, kas neko nenozīmē, ja visa sabiedrība nav gatava piedalīties politiskajos procesos. Nerunājot jau nemaz par to, ka lielas unitāras valstis ar centralizētu varu jau nekad nemaz nebūs demokrātijas.

Es gribēju no sākuma rakstīt, ka es lasu Markesu un klausos LR-3 klasika, kurš ir labākais latviešu radio. Vispār es sapratu, ka man patīk spāņu kino, laikam. Celda 211, El secreto de sus ojos, Los cronocrimenes, La piel que habito utt.

Vēl man sanāca iekurt uguni bez sērkociņiem. Ar magnija stienīti, bērza tāsi, sausām lapām un ķērpjiem. Un man par to prieks.

Sesija

Vienīgais laiks, kad es patiešām varu sevi piespiest mācīties eksāmenam ir pašā eksāmena dienas rītā. Šī un arī tā iemesla dēļ, ka lielāko daļu datu analīzes lekciju laiku pavadīju gulšņādams siltā, mīkstā gultā (Jo lekcijas 8:30 ir par agru, un tā ir nežēlība pret cilvēci un mani personīgi) nopelnīju savā pirmajā sesijas eksāmenā Datu Analīzē četrinieku, kas dod 50% no gada vērtējuma, tā kā par praktiskajiem darbiem man bija astoņnieks (vai kā ir pareizi? astotnieks, astoņnieks? man pēkšņi liekas, ka vārds astoņi skan briesmīgi jocīgi un amizanti - astoņi kustoņi, astoņi kastroļi, astoņi kastaņi, kastoņi, pustoņi, astoņi...), lai nu kā tātad galu galā man gadā/semestrī sanāk seši. Attā, Datu Analīze! Attā Prof. Meleci un tā otra pasniedzēja, kurai es joprojām nezinu vārdu. Tā nu kopā ņemot nav sūdīgi, jo apmēram puse, man liekas, cik es skatījos rezultātus bija uzrakstījuši nesekmīgi, un viņiem nabagiem būs jāpārraksta kaut kad janvāra beigās. Es pat vienu brīdi domāju, kas ir sliktāk - dabūt 4, vai dabūt 3 pārrakstīt un dabūt, iespējams, labāku atzīmi. Bet galu galā es esmu apmierināts - varbūt ne gluži priecīgs, bet es ceru uzrakstīt pārējos eksāmenus labāk - noteikti, lai visi būtu sekmīgi, jo tad man varētu sanākt 2 nedēļu brīvlaiks janvāra beigās un februāra sākumā, kad cerams būs sniegs un ledus un es varēšu aizbraukt uz laukiem un baudīt ziemas priekus.

Es ceru neizkrist no budžeta. Mums ir 30 budžeta vietas un es tiku iekšā kā nr. 27. Ceru, ka gada beigās es būšu saglabājis vietu 30-niekā, kad būs rotācija, ja nē tad es gan jau stāšos ārā, ja man nebūs iepaticies ļoti mācīties tai fakultātē. Vispār es ceru, ka nenotiks atkal kaut kādas briesmas, ka vajadzēs konsolidēt budžetu un likvidēs budžeta vietas vai kaut ko tādu, kādā gadījumā es arī diez vai turpinātu mācības. Pagaidām tā tīri normāli liekas, bet, ja man būtu jāmaksā lielās naudas es sapelnītu naudu un atvērtu vafeļu ēstuvi šosejas malā, kur piestātu tūristi, baikeri, tālbraucēji un dažreiz arī vietējie.

Man jau nedēļu ir klepus un apmēram tik ilgi man arī ir manas jaunās adidas treniņbikses tumšzilā krāsā ar trim gaišzilām strīpām. Šodien bija ķīmija eksāmens. No rīta paspēju googlē iemācīties redox reakcijas rakstīt, kas man noderēja arī vēlāk eksāmenā. Es jūtu, ka man būs 5 vai 6. Un tādā gadījumā gadā visticamāk man arī būs 6. 66666666... Ceru, ka par manu pēdējo darbu IĢS'ā es dabūšu vismaz 8, jo tad man nebūs jāraksta eksāmens un tad man gadā tur būtu 8 laikam. Eksāmeni, sesija... blā, blā, blā... garlaicīgs teksts...

Skatīšos tagad Breaking Bad, kas ir kruts seriāls, ko es nesen sāku skatīties par čali, kuram ir 50 gadi, plaušu vēzis, sieva - kontrolfrīks, dēls ar attīstības traucējumiem, sievas brālis strādā narkotiku apkarošanas birojā un viņš pats, kad nestrādā skolā par ķīmijas pasniedzēju - kopā ar vienu savu bijušo skolnieku taisa metamfetamīnu, lai nopelnītu naudu ārstēšanai no vēža un varētu atstāt pēc savas nāves ģimenei naudu.

Jāuztaisa cidoniju-liepziedu padzēriens.

Es gaidu ziemu.

Es gribu, lai man nebūtu klepus vairāk.

Es vakar trenējos zīmēt plaukstu (es nemāku labi zīmēt plauktas un pēdas), diezgan labi sanāk, ja ir pacietība un apņemšanās. Tas bija tajā laikā, kad es gribēju mācīties ķīmijas eksāmenam - piezīmēju savu kladi vēl vairāk. Šodien pat nožēloju to, ka man klades sākumā ir normāli pieraksti vēlāk sazīmēti visādi zīmējumi, sarakstītas muļķības, kas nemaz nepalīdz uzrakstīt eksāmenu. Tāpat pēdējās lekcijas laikā sēdēju kino un dzēru vīnu - tas arī man nepalīdzēja eksāmenā. Kaut gan tas palīdzēja man pēdējā kontroldarbā, kuru rakstīju vēlāk un dabūju no citiem pareizās atbildes. Bet vispār laikam ardievas arī ķīmijai. Es jau paspēju atvadīties un izpriecāties par to, ka man vairs nebūs darīšana ar ķīmiju vidusskolā, bet tad es iestājos ģeogrāfos, kur pirmajā semestrī ir mana mīļā ķīmija.

o_O

2011. gada filmas, kas man vēl jānoskatās:
13 Assassins
Midnight in Paris
My Perestroika
Melancholia
Hugo

Un varbūt vēl kaut kādas... kas zina... Cave of Forgetten dreams, Poetry...
Vēl es gribu paskatīties kaut kādas Tarkovska un Džārmuša filmas, kuras vēl neesmu redzējis.

Un vispār es biju sektā, kad biju zīdainis. Es te tā sēžu un domāju, kādu iespaidu tas varētu būt uz mani atstājis.

P.S. - The Guard šausmīgi forša Britu komēdija ar šausmīgi foršu britu humoru.
"I thought black people couldn't ski. Or is that swimming?"; "did you grow up in the projects?"