Tad nu - tā nu...

Vienu dienu, kas bija pagājušo nedēļ', izdomāju, ka varētu atsākt skriet. Kaut gan es jau nekad neesmu skrējis, nu tā brīvajā laikā - treniņos un sporta stundās gan skrēju. Ta nu piecēlos pussdesmitos - apāvu kājās sporta apavus un uz priekšu. Parastā standartdistancīte ir līdz lielajam ceļam un atpakaļ, saukta arī kā "Līdz Gailīšiem" (Gailīši ir autobusa pietura un māja ceļa malā). Lai nu kā izdomāju, ka neesmu jau nekāds vārgais un skriešu lielo apli, kas kopā sanāk aptuveni 6 kilometri, kas ir divas reizes vairāk nekā "līdz Gailīšiem". Protams, es jau arī neesmu nekāds vārgais - tapēc izdomāju, ka neskriešu vis lēnā tempā, bet mēģināšu izspiest, cik man ir iekšā. Sakumā gāja lieliski - pirmie 2 kilometri pievarēti klausoties dubstepu - ātri skrienot un vēl paspējot padejot. Bet 4. kilometra beigās sajutu, ka vairs nevaru pavilkt. Izpurināju kājas un sāku just diezgan sasodīti spēcīgas galvassāpes. Tas man atgādināja vienu no iemesliem, kāpēc es pametu sporta skolu. Manai galvai vienkārši ienāca prātā šausmīgi sāpēt pie lielām slodzēm. Pirmos 9 gadus, kad trenējos viņai neienāca prātā sāpēt, bet pēdējā gadā gan - brīžos, kad biju ļoti pārpūlējies un sasprindzinājies - man notirpa mēle, un daļēji arī galva un šausmīgi iesāpējās tur, kur pakausī ir asinsvadi. Tāpat pēc skriešanas man briesmīgi sāpēja galva, jo vienmēr centos skriet ātrāk nekā manos spēkos. Beigu beigās tātad aizgāju mājās kājām ar sāpošu galvu, bet nekas galvassāpes pēc kādas stundas pārgāja un jau nākamajā rītā devos skriet - šoreiz kopā ar Janku un tikai 3 kilometrus - pēc tam patīkāmi izstaipījos zālītē un nopeldējos. Bet pēcpusdienā sajutos sūdīgi - sākās iesnas, temperatūra... un blā blā blā... Tagad jau esmu gandrīz izveseļojies, bet stāsta morāle ir tāda, ka nevajag būt idiotiem kā man, un uzsākt fiziskas aktivitātes pamazām - nevis pēkšņi uzlikt milzīgu slodzi, mēģinot sevi piebeigt.

Sargājiet sevi un tiekamies rīt Medpunktā! Degpunktā!

Labi tas tāds truls joks no manas puses...

Sargājiet sevi tā, lai mums nenāktos tikties ne Degpunktā ne medpunktos!

Hārdkōrs čalis...

Tev liekas tu esi kruts? Tad padomā vēlreiz. Tims Koups (Tim Cope) austrāliešu čalis, kuram patīk piedzīvojumi, un vandīties pa krieviju un post-padomju valstīm ir:

1) Aizbraucis no Petrozavodskas līdz Pekinai ar velosipēdu.

Uz ši fona tavs brauciens ar veļuku līdz nākamajam ciemam pēc aliņa nobāl, nē?

2) Noairējis Baikāla līdz Ziemeļledus okeānam pa Angaras un Jeņisejas upēm...

Bišķi krutāk nekā pāris dienas pabraukāt pa Gauju, nē?

3) Un vienatnē ar vecajiem zēniem (trejiem'i kumeļiem'i) veicis ceļu no Ulanbatoras (Mongolija) līdz Budapeštai (Ungārija).





Nav tas pats kā izmest riņķi ar zirdziņu, kāda Latvijas zirgizjāžu vietā, nē?

Gribi uzzināt, ko vēl par Timu? Vai varbūt kļūt tikpat kruts kā viņš?
Viņa mājaslapa
Viņa jūtūbkanāls

Svētais Augusts

Tā tā... atbrauca manas pirmās un vienīgās koučsērferes no Grieķijas... izstāstīja daudz interesanta, parādija bildes. Atveda Grieķu saldumus. Pabaroju viņas, ierakstīju bildes diskā un palaidu tālāk. Ilze bišķi pārsteidza, kad teica, ka brauks atpakaļ atkal ar stopiem uz Grieķiju pēc 4 dienām.

Tam pa vidu spontāni 5. augusta rītā izdomāju, ka aizbraukšu uz "labu dabu"... sapratu, ka esmu brīžiem idiotisks stopētājs, kad aizraujos ar iešanu un noeju 15 kilometrus no Ķekavas apļa līdz Vidzemes šosejai, tā vietā, lai stopētu starp Ķekavas un Salaspils apli. Bet man to var piedot, jo sen nebiju pastaigājies, kādu garāku gabalu.

Vispār bija jau baigais "wtf?" moments, satiku māsu Laba Dabā...

Tad nu atkal aizvakar Ilze ar nu jau citu drauzeni atkal iegriezās pie manis koučsērfot, pirms viņas dodās uz Grieķiju - tā jau bija forši iedzert tēju, ēst cepumus, saldējumu un runāt līdz vieniem naktī. Un no rīta atkal pārcēlām viņas ar laivu pāri upei, kas ir galvenā atrakcija pie manis.

Pēc tam izdomāju, ka jāaizbrauc uz mežu un uz māju, kur tēvs agrāk dzīvoja, ja pirms gadiem četriem māja vēl stāvējā tad tagad jau tikai krāsmatas.