divdesmit-divdesmit-viens

"rozes ir sarkanas
violītes zilas
suns neredz krāsas
iestāsti to viņam
uzdziedi man
met mani gaisā
iedzer ar mani
vietiņā skaistā
prieks atcerēties
sevi agrāk
prieks, ka atcerās
mani tagad
vecs kā zeme
kad tai bija divdesmit
mūs visus zem debess
laiks ar pletni sit
pa muguru mums
mēs skrienam un skrienam
līdz sametās tumšs
un aizmirstam sauli
zem kājām zūd zeme
un iekrītam kapā
vai nebūt jaukāk
nevilkt sevi
tur lejā
Heijā!"

Šo es uzrakstīju, kad man palika 20 - pēc 3 dienām man paliks 21. Esmu tik pat neordināri pozitīvs.

Pozitīvas

"Kā jau visi tagad zina - mūsu pludmales puikas ar muskuļiem un iedegumu izcīnija 3. vietu 2012. gada vasaras olimpiskajās spēlēs, kas norisinās Londonas centrā uzceltā stadionā.

Bet viņi dabūja bronzu, kas vispār nav dārgmetāls un sūkā."

Šo uzrakstīju olimpisko spēļu laikā, kad bīčboijs dabūja 3. vietu.

Pavasari, kur tu esi? Meža vidū ēdu brieža gaļas desu!

Es būšu pats sev pavasaris

Ar kājām dauzīšu ledu

Plaukstās kausēšu sniegu

Es būšu pats sev pavasaris

Saukšu no dienvidiem putnus

Ar varu no zemes izvilkšu ziedus

Februāris 17

Es aizmirsu, ko gribēju rakstīt. Drošivien nelikšu saiti nekur uz šo rakstu, lai cilvēki nemaz nelasītu, ko es rakstu. Pārāk personiski - tomēr.

Es, kā jau pieredzes bagāts garderobists, karu mēteļus, jakas, maisiņus, lietussargus, štokus(spieķus) un visu, visu, visu, ko var uzkārt, pārējo es atstāju uz grīdas, zābakus, lielākas somas, neērti karamus maisiņus, ziedus, dokumentu mapes, citreiz, maisiņus atstāju plauktā. Lai nu kā aizvakar uzkāru vienai tantei mēteli un viņa teica, ka ir aizkustinoši skatīties ar kādu rūpību es veicu savu darbu. Tas priecēja, ka kāds novērtē darbu. Es ne vienmēr novērtēju citu cilvēku paveikto, bet cenšos.

Man patīk aziātu filmas, jo tikai tajās meitene var pateikt "damn it all!" nolēkt no balkona uz zemāk esošu balkonu atsperoties pret citu zemāk esošu balkonu, neizlejot ne lāsīti vīna no rokās esošās vīna glāzes. Tas korejiešu 2012. gada filmā "The Thieves". SKATIES ŠEIT