Ir dienas, kad līst un Tu priecājies un brauc pa lietu ar velosipēdu vai skrien un lēkā pa peļķēm un ir dienas, kad līst un tev negribas ārā no mājas līst. Līst.
Ir dienas, kad Tu piecelies un jūties lieliski - dziedi un dejo, un lēkā, un viss ir jauki Tu gatavo brokastis un pats tās arī ēd, bet pārējā diena ir kā īr - vairāk gan jāsaka, ka nav nekā ir. Citiem vārdiem sakot - Tu jūties kā izdirsta jāņoga.
Bet ir, protams, arī pretējas dienas, kad Tu piecelies - neko neēd, brokastis netaisi, nelēkā, nedziedi un nedejo - varbūt tikai pūt burbuļus ar burbuļpūšamo, iedzer šķīstošo C-vitamīnu viskija glāzē (glāzē nav viskija - glāzē ir ūdens, viskijs cvitamīntableti sabojātu vai otrādi, bet man jau vispār viskijs pie sirds neiet, es vienkārši no tās glāzes dzeru sulu un cvitamīntabletes un dažreiz alu, vīnu, bet nu visār tam jau nav nekāda lielā nozīmība...). Tātad, jā, tad Tu uzliec velosipēdam ķēdi, nomazgā no rokām eļļu un brauc uz mācību iestādījumu un jūties draņķīgi, kaut arī laikapstākļi nav tie sūdīgākie, bet braucot mājup Tu priecājies par lietu, brauc cauri lielākajām peļķēm.
Tas laikam ir tas prieks par padarīto un, ja Tu visu dienu dirni neko puslīdz noderīgu nedarot beigu beigās jau nekāda prieka arī nav pat, ja laiks ir skaists, pat ja saule spīd ir silts un nelīst. Un vispār tie, kuriem nav parādu kalnu nesaprot to, kāds prieks ir ar tiem kalniem cīnīties - mazākiem vai lielākiem - nokārtojot pat vienu parādu - laime, pašapmierinātība.
Darīt visu laikā nav aizraujoši. Sakrājot parādus un visu atliekot uz pēdējo brīdi cilvēks iemācās strādāt apstākļos, kad daudz jāpadara un ir maz laika, un tā jau ir vienmēr. Tāpēc parādnieki ir labāk sagatavoti skarbajai dzīvei.
