Man visi šie svētki, kur Latvieši sanāk kopā un godina cilvēkus, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, dzied dziesmas un saka: "Vai cik labi, ka meš esam neatkarīgi..." tiešām iedzen depresijā.
Tas jau nekas, ka situācija Latvijā ir maigi sakot - sa**rsta. Tas jau nekas, ka mēs nemaz neesam neatkarīgi, izņemot vienu vienīgo izņēmumu - kulturālo neatkarību. Pārējās jomās mēs esam pat ļoti atkarīgi.
Tā vietā, lai mēs katru gadu 5 dienas saietu kopā un dziedātu dziesmas "Ak jel, Lai slavēts Tas Kungs, mēs esam brīvi vareni un neatkarīgi..." Vienu dienu tā pa īstam mēģināt arī pasapņot par nākotni un izvirzīt juanus mērķus. Tā vien liekas, ka latvietiem vienīgais, kas vajadzīgs pilnai laimei ir dzimtā valoda, vecas dziesmas, un daži akmens bluķi, pieminekļi.
Negrimsim atmiņās dzīvosim šodien, lai veidotu labāku rītdienu. Jā mēs esam jau 19 gadus neesam PSRS, jā mēs jau 6 gadus esam atkarīgi no ES, visi Eiropas biedri. Kāda jēga pievienoties klubiņam, ja tajā tevi izsmej un pazemo. Mēs bijām gandrīz neatkarīgi 13 gadus un tagad jau atkal viss iet uz tumšo pusi, patiesībā viss uz slikto pusi gāja, jau neilgu laiciņu pēc atguvām neatkarību. Vienīgais, kas patiešām vienoja Latviju bija neatkarības atgūšana. Latvieši nemāk būt vienoti, latvieši nemāk sapņot lielus sapņus un izvirzīt lielus mērķus. Jaunus mērķus.
Neatkarība nav gals, neatkarība ir sākums.
