Reku' mikrofons... še, izkliedz savu sāpi!

Kā tas nākas, ka cilvēkiem, kuri spēlē ģitāru, ir miljons bildes ar ģitāru rokās? Cik bildes jūs esat redzējuši cilvēkus ar ģitārām? Un cik bildes jūs esat redzējuši cilvēkus ar jebkādu citu mūzikas instrumentu? Atšķirība ir sasodīta liela, vai ne? Pieņemsim, ka Jānis spēlē klarneti... Vai viņš liek draugiemelvē profilā bildi ar klarneti? Vai viņa galerijās ir 80% bilžu ar klarneti? Nē! Un tagad pieņemsim, ka Roberts spēlē ģitāru, vai viņa draugiemelvē profila bildē viņš tur ģitāru un viņa čirkainie mati aizsedz viņa nemaz ne tik piemīlīgo seju? Jā, sasodīts! Vai viņam lielākā daļa bilžu albumā ir ar ģitāru? Jā, sasodīts! Te nu man ir jāsecina, ka visi, kuri bāž priekšā ģitāru savai kājstarpei un/vai krūtīm jūtas apdalīti, jo dievs nav apveltījis viņus ar lielu locekli vai daiļo dzimumu ar krūtīm.
Vēl viena lieta, kas ir īpaši izteikta ģitārspēlmaņiem - visur staipīt to sasodīto instrumentu līdzi? Emmm juri, ko teiksi man ņemt telti, dahuja alkohola vai ģitāru? Ņem ģitāru, nahuj alkohols un telts, ja vari gulēt slapjā pļavā, Evijas teltī un dzert Ulda alkoholu? Nē, nē.... bet ģitāru es neatstāšu mājās. Ja, es atstāšu - man nebūs par ko runāt un es sēdēšu kā lohs, bet ja paņemšu - es katru brīdi, kad nebūs, ko teikt varēšu izvilkt ģitāru un teikt - "mm jā es bišķi māku, īsti jau nemāku spēlēju tikai 5 gadus, un tikai tad, kad nevaru izdomāt, ko darīt" - (tas ir sasodīti daudz.) "Jā jā... blā blā zinat šito dziesmu?" Iedomājaties, kad pēdējo reizi jūs piknikā, pārgājienā... jebkur redzējāt kā kāds izvelk no mugursomas klarnetes koferīti, flautu, bungas (un ar bungām es nedomāju tamburīnu), sintezatoru (ar zintezatoru es nedomāju lielu un smagu, bet uz baterejām darbināmo.

Vakars bez visiem svētajiem

Es eju man salst, es eju ātrāk un tālāk - man joprojām salst. Sals palīdz - tas iazdzen satraukumu, bet kad esmu pavisam tuvu satraukums tomēr ir un es eju iekšā, deg svecītes - satraukuma nav, ir, nav... Es jau esmu klāt - es apsēžos, gaidu. Domāju runāt vai nerunāt nerunāju gaidu - aiz muguras krīt lapas - tās skaņas mani nedaudz satrauc, jau vairāk. Soliņš ir auksts, bet ne tik auksts cik auksts esmu es. Soliņš drīzāk salst no manis, nevis es no viņa. Galva, galva... skaņas, satraukumā džinkst. Es klusu nosaku: "Sveiks vectēv." Velti gaidu atbildi atbildes nebūs, mēs nerunājām, kad biji dzīvs. Tu runāji, bet es nē. Tagad ir mans laiks runāt. Es gaidu vēl mazliet - eju projām. Šī nakts neatšķiras no citām - sasodītā komercija, konfekšu fabrikas, masku rūpnīcas, ieraksts kalendārā, es eju atpakaļ, man salst, eju ātrāk salst joprojām. Kas tas bija? Tikai mana dvaša, garaiņi no manas elpas. Klusums. Mani soļi un suņu rejas. Skaista nakts.