Labvakar

Šodien piecēlos deviņos, Izdzēru pirparmētru tēju. Paspēju piebeigt bļodu ar kukurūzas pārslām pienā. Tad atskanēja telefona zvans no Armanda. Viņš prasīja, vai atbraukt pakaļ. Es teicu, jā - tad laikam būs jāpārģērbjās. Un es paņēmu ķeizarkroņus un braucām uz skolu. Tad skolas pušķošana ievilkās - bet tur ibja daudz meiju un meiju, kuras bija bērzi īstenībā, jo tik lielus kokus nosaukt par meijām jau būtu negods. Vispār bija jautri un garlaicīgi reizē. Jo nebija īsti, ko darīt - kā visu laiku jokot un pa laikam apzāģēt galu kādam bērzam, aiznest, atnest zarus, puķes. Jautri, jo nu arklasesbiedriem jau ir jautri - vizmaz maniem un vismaz tiem, kas bija. Beigās es pielaboju vienu vāzi, kura izskatījās tizli, jo dzeltenie ziedi saplūda ar gaiši zaļo sienu... uzliekot aizmugurē tumšzaļos ozolzarus, lai izceltu.... nu jā. Un beigās mēs pa ātru aizbēgām. Izlaidumi nepatīk - negāju. Laiks jau arī neforš. Toties aizgāju vakarā uz kaimiņpirti. Un tagad jūtos labi.