Vakars bez visiem svētajiem

Es eju man salst, es eju ātrāk un tālāk - man joprojām salst. Sals palīdz - tas iazdzen satraukumu, bet kad esmu pavisam tuvu satraukums tomēr ir un es eju iekšā, deg svecītes - satraukuma nav, ir, nav... Es jau esmu klāt - es apsēžos, gaidu. Domāju runāt vai nerunāt nerunāju gaidu - aiz muguras krīt lapas - tās skaņas mani nedaudz satrauc, jau vairāk. Soliņš ir auksts, bet ne tik auksts cik auksts esmu es. Soliņš drīzāk salst no manis, nevis es no viņa. Galva, galva... skaņas, satraukumā džinkst. Es klusu nosaku: "Sveiks vectēv." Velti gaidu atbildi atbildes nebūs, mēs nerunājām, kad biji dzīvs. Tu runāji, bet es nē. Tagad ir mans laiks runāt. Es gaidu vēl mazliet - eju projām. Šī nakts neatšķiras no citām - sasodītā komercija, konfekšu fabrikas, masku rūpnīcas, ieraksts kalendārā, es eju atpakaļ, man salst, eju ātrāk salst joprojām. Kas tas bija? Tikai mana dvaša, garaiņi no manas elpas. Klusums. Mani soļi un suņu rejas. Skaista nakts.