Un tur mēs bijām, vietā, kur satiekas Mēmele un Mūsa, lai izveidotu Lielupi. Precīzāk sakot, mēs bijām uz jaunuzbūvētā tiltiņa, kas ved uz Ķirbaksalu. Tur apstājāmies, lai bradātu pa ūdeni un pretēji Zanes brīdinājumiem, ka tur var būt stikli - es gāju bradāt. 3 minūtes vēlāk mēs (Es, Reinis, Zane) stāvējam uz tiltiņa un izdzirdējām tūristu sarunu, kuri noteikti nebija vietējie viņi apsprieda, kas tad te īsti ir pa upēm un, ko viņas veido. Par spīti mūsu lielajiem centiem, skaļi savā starpā runājot muļķības par upēm, (Apmēram: "Es zinu te satek kopā Ceraukste un Daugava un tad viņas veido Donavu... Jā un Pie Jelgavas sadalās Amazonē un Volgā atkal.) mums neizdevās viņus apmānīt. Kad viņi bija tikuši uz tiltiņa - mēs centāmies izdomāt vēl dažādas vēsturiskas muļķības par šo vietu (Apmēram: Jā te ir tā laimes upe, iemet naudu iekšā un tad tev 3 gadus veiksies. Jā, es arī zinu te iemeta naudu iekšā Napaleons un tad viņš pēc 5 gadiem nomira!) un tad man dzima doma par naudas mešanu upē uz atgriešanos. lai gan es iemetu 2 latus un Reinis 1 kronu - neviens garām gājējs mums nesekoja. Un tā mēs kādu brītiņu darījām - iemetām monētas, kad cilvēki gāja garām un, kad jau bija aizgājuši - es iebridu salasīt. Diemžēl - neviens izņemot mūs to nedarīja, bet pēdējā reizē, brienot pakaļ monētām sadūru pēdu, uzkāpjot stiklam, un atradu 1 santīmu, kas nebija mūsu mests. Tātad viss izvērtās ļoti pozitīvi.
Ā un Reinis atrada lielu pinceti un Zane atrada To apaļo gumijas bumbu, kurai vienu galu uzmauc pirkstā un tad tur ir gumija, kas ir piestiprināta pie gumijbumbas, kurā iekšā šķidrums. Bet tā manta bija veca un mēs teiksim, ka nopirkām jaunu, bet smiltīs iekrita.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru